Personalizētas izklaides
Nākamajā dienā es aizlaidu uz ziemeļrietumiem, slavenā Riba-rohas ciemata virzienā. Uz turieni kursē metro, kas no pazemes plūdeni pārtop par virszemes. Tas, saprotams, izskatās aptuveni pēc piepilsētas vilciena. Atšķirība ir, bet robežas ir izplūdušas. Galvenais, laikam, ir tas, ka nav jāpārsēžas, bet var aizbraukt līdz piepilsētai pat tad, ja iekāpi pašā centrā. Skaidrs, ka der parastās metro biļetes, bet ņemot vērā, ka Valensijā tāpat var braukāt ar visu pēc kārtas, ja ir SUMA karte, tad atšķirība nav liela. Bet lūk riteņbraucējiem gan tā ir ievērojama. Tā, piepilsētas vilcienā riteni var ņemt vienmēr, bet metro darbdienās tikai tur, kur tas ir virszemes. Par laimi, brīvdienās var visur, un tāpēc es ielīdu ar riteni tieši pie savām mājām, Turijas stacijā.
Pa ceļam uz staciju pamanīju uz staba sludinājumu. Teksts: entrenamjento funkcione "personalizado". Pārbaudīsim, cik labi plašākai publikai ir saprotama spāņu valoda 😹
Man par bēdu un nelielu kaunu, mani izsēdināja divas stacijas pirms mērķa par to, ka biju aizmirsis masku. Spānijā transportā joprojām dzīvo kovids, lai gan ārpus tā it kā jau ir izmiris. Tā nu staigā īpaši kontrolieri un rāj pasažierus. Bet, ja maskas nav, izsēdina ārā, lai gan simtreiz vienkāršāk būtu tās maskas vienkārši izdalīt – tās te pat veikalā maksā 25 centus. Lai gan droši vien tam ir audzinošs nolūks. Vismaz es kopš tā laika masku aizmirsu reti, lai gan gadījās.
Man par prieku, brauciens ar riteni no Paternas stacijas līdz La Valjesai nebija ilgs, vien kādi 5 kilometri. Tur es ieniru tādā sausā mežiņā, pie tam uzrāpos kalnā, nevis vienkārši ripināju gar upi, kā visi normāli cilvēki. No kalna skats bija brīnišķīgs, bet uzbraukt tur bija pilnīgi neiespējami, pārāk jau stāva nogāze un milzīgi laukakmeņi. Man kakls sāpēja arvien stiprāk, un es pat kājām knapi uzkāpu.
Es paripinājos pa akmentiņiem, pēc tam iemanījos izlīst caur caurumu sētā un šķērsot dzelzceļa sliedes. Nokļuvu kaut kādā industriālā dārzā ar apelsīnkoku rindām, bet par laimi tiku ārā, lai gan nācās mest loku. Galu galā tiku līdz L'Elianas pilsētiņai, kur meklēju, kur nopirkt kafiju. Restūži nevilināja, jo negribējās atstāt riteni bez uzraudzības, pat ja ar signalizāciju. Kamēr klīdu, uzgāju skaistu beķereju, Levaduramadre. Tas ir pats samezglotākais ēdināšanas iestādes nosaukums, kādu esmu sastapis. Tas tulkojas kā "tīrkultūras raugs". Un neprasiet man, kas tas ir, pat es neesmu tāds nūģis, lai jums to stāstītu.
Toties varu uzrakstīt par pārdevēju. Ar viņu es parunājos, kamēr dzēru kafiju un ēdu neticama izmēra "austiņu", kas pilnībā bija aplieta ar šokolādi. Spriežot pēc kārtas biezuma, droši vien pat divreiz. Izrādījās, ka viņa ir pat no pašas Venecuēlas. Apvaicājos, vai bija viegli nokļūt Eiropā. Atbilde izrādījās negaidīta – viņai bez venecuēliešu pilsonības ir arī Itālijas pilsonība. Kāpēc dzīvo Spānijā, jautāt nesāku – tāpat skaidrs, ka nav vienkārši pārvākties no šobrīd nabadzīgās Venecuēlas uzreiz uz dārgo Itāliju.
Par gardēžiem un naturāļiem
Beķerejā es vēl arī piepirku jaunu kolu, tikai ar 13 gramiem cukura – Whole Earth Cola. Eko-šmeko, no dabīgām sastāvdaļām, visas štelles.
Kad jums pārdod ēdienu ar "dabisku" trifeļu aromātu, tad trifeļu tur nav ne smakas. Tas, ka aromāts ir dabisks, nenozīmē, ka tas ir no trifelēm. Tā vietā izmanto 2,4-ditiapentānu, vielu, kas trifelēm piešķir visspēcīgāko smaržas daļu. Skaidrs, ka tas ir tāpat kā salīdzināt svaigu, gardu ābolu ar cukura un citronskābes maisījumu, kas iejaukts ūdenī. It kā arī cukurs un citronskābe ir "dabiskas" garšas, bet līdz ābolam tām ir tālāk nekā līdz Mēnesim. Tā ka, lūk, kārtējais bezjēdzīgais fakts – neviens no mums īstas trifeles nav garšojis. Pat ja jūs mēģināsiet nopirkt gatavu ēdienu restorānā un tur būs redzami kādi gabaliņi, tās drīzāk ir "tehniski" trifeles. Tās maksā lēti, bet sava aromāta tām nav. Tās truli pārlej no augšas ar "trifeļu eļļu", kas parasti taisīta no vistīrākās (pārstrādātas) naftas.
Vienīgais variants nogaršot reālas trifeles – tā, kā to dažreiz dara Itālijā un Francijā. Viesmīlis jūsu klātbūtnē tās rīvē, kamēr pateiksiet "pietiek". Nosver atlikumu un pasaka, cik gramus ir sarīvējis. Par šo pulverīti, ko pat iešņaukt nevar, jūs izliksiet vairāk eiro nekā par koksu (neatbalstām, neatbalstām). Es laikam labāk iešu un nopirkšu "Golden Perlim" ābolus.
Lai vai kā, kolu es nopirku, tomēr hobijs. Tā ir tīri neko, bet Kofola ir foršāka. Kofola, starp citu, ir no tās pašas Ostravas Čehijā, kur par tramvajiem var maksāt, pīkstinot bankas karti, par ko es rakstīju pāris rakstus atpakaļ.
Atpakaļ uz mājām es braucu saviem spēkiem, jo masku tā arī neatradu, kur nopirkt. Starp citu, nospiedošais vairākums veikalu svētdienās Spānijā ir ciet. Vispār te sociālisms zied un smaržo, ir daudz lauksaimniecības kooperatīvu un grafiti par labu komunismam. Žironā, kur es esmu tagad, vispār ir kopstrādes kooperatīvs. Ja gribi, stājies daļās, maksā 180 eiro vietā mēnesī 140, bet toties piedalies koopa dzīvē. Man tas pagaidām nav aktuāli – nav pa kabatai hatu īrēt. Kas attiecas uz Valensiju, tad es tur atgriezos caur milzīgiem kāpostu laukiem, kas aug uz augstceltņu fona pie apvāršņa. Laikam tā pati La Uerta, par kuru nesen rakstīju.
Pilns treks, ➡️47km , ⬆️300m , ⌚5h
Pieraksties, lai saņemtu manus lieliskos entrenamjento funkcione "personalizado" savā e-pastā!